"Dzīve – tā nav problēma, kas jāatrisina, bet noslēpums, kuru var atklāt". /G.Marsels/

Mana izpratne par psihoterapiju līdzinās ceļojumam, kurā psihoterapeits ir zinātkārs viesis klienta pasaulē, kuru izrādot klients pats labāk iepazīst no citu acīm un no sevis slēpto, un jaunatklāj savus resursus. Šāda sevis apzināšanās pakāpeniski palīdz uzlabot attiecības ar cilvēkiem, līdzsvarot uztraukumus, mazināt izmisumu, rast vairāk brīvības un atpazīt savu unikālo "es".

Mani pārsteidz, cik ļoti par terapijas procesu ir I.Ziedoņa epifānija "Apiet apkārt." 

". . . Apiet apkārt. . . Tas ir vienalga — apiet apkārt ziedam vai apkārt jūrai. Zieds ir tikpat liels kā jūra. Neskriet taisni jūrā, nebrist ziedā, nekāpt cita dvēselē, bet iet tuvu līdzās, apiet apkārt, palikt tuvu." 

Būt tuvu līdzās klientam, nesteigties uzbāzties ar savām domām, ar manu pieredzi, ar padomiem. Uzticēties un iet klientam blakus kā uzticams ceļa biedrs.

Filosofiju kā mākslu dzīvot es atradu eksistenciālās pieejas psihoterapijā ietvaros. Tā palīdz mācīties piedzīvot dzīvi tās skaistajās un arī nepatīkamajās izpausmēs. Psihoterapijas procesā bieži izgaismojas tādi fundamentāli jēdzieni kā nāve, trauksme, izvēles brīvība, atbildība, vaina, kuri lielākā vai mazākā mērā skar katru cilvēku. Tas nenozīmē, ka psihoterapeits pārstāstīs klientam kādas filozofiskas gudrības vai dos filosofijā balstītus padomus kā "pareizi" dzīvot. Drīzāk eksistenciālā pieeja psihoterapijā palīdz saglabāt jutību un redzīgumu klientam būtiskos dzīves aspektos, palīdzot klientam skaidrāk izprast savu unikālo dzīves skatījumu, un nezaudējot saikni ar ārējo pasauli rast iespējas un izdarīt izvēles.