Parasts sestdienas rīts.

Parasts sestdienas rīts. Par kādu stundu vēlāk kā steidzīgajās nedēļas dienās es pildīju katra apzinīgā suņu saimnieka pienākumu, pie reizes prātojot par to, vai pēc dūmu smaržas var atšķirt ar kādu malku kurināta krāsns. "Meli… ""Dievs… ""Grēks…" No sarunas izrauti vārdi skāra manu ausi un Ziedoņdāzs nezaudējot savu burvību, zaudēja manu uzmanību.

"Melot ir grēks! Tātad meli sev pašam arī ir grēks?!" - balsis pietuvojās un uz īsu brīdi es kļuvu par Dostojevska darbu varoņu cienīga dialoga liecinieku. Divi vidusskolas sākuma jaunieši sarunā iegrimuši nepievērsa uzmanību rudenīgās saules staru lauskām dzeltējam zālājā. Augumā mazākais, harijpoterīgās brillēs un pēc nakts miega izspūrušiem matiem uzdeva varbūt savarīgāko no jautājumiem. Bet arī meisterīga šāvēja bulta mēdz neķert mērķi. Sarunas biedram jautājums gāja simts soļus garām. Kā no jūras izvilkta zivs viņš kustināja lūpas un meklēja vārdus, kuri palīdzētu saglabāt savu pārākumu - "Kā var samelot sev? Es tak zināšu, ka meloju un tad es nemelošu."

Ak, svētais naivums! Cik gan viegli un nepiespiesti sameloties sev, atteikties no sevis, no saviem sapņiem, no savām domām. Man nācās iekost sev mēlē, lai slāpētu vēlmi pievienoties sarunai. Ko gan es, grēcīgais varētu teikt - lasiet grāmatas! Dostojevski! Sprīdīti, galu galā! Esiet … Agri vai vēlu viņi nonāks pie savām atbildēm. Vai arī nenonāks!

Attālinoties vēl bija dzirdamas sarunas atlūzas un izspūrušā puiša centieni argumentēt savu jautājumu. Bet es jau aizmaldījos domās par saviem meliem, grēkiem un pirmo sniegu, kas, ļoti ticami, šogad uzsnigs vēl pirms kokiem nobirs lapas.